Masačūsetsas tehnoloģiju institūta un Hārvardas zinātnieki ir izdarījuši pārsteidzošu atklājumu par smadzeņu īpatnību uztvert dažas cilvēku sejas kā vīriešu no kāda noteikta skatpunkta, bet no cita – kā sieviešu.

Atklājumi ir pretrunā ar senu neirozinātnes uzskatu, ka tas, kā smadzenes redz priekšmetus, nav atkarīgs no novērotāja un objekta savstarpējā novietojuma, apgalvo Arašs Afrāzs, izpētes vadītājs.
„Tā ir kā parādība, ko cilvēks nespēj paredzēt – skatoties uz divām identiski vienādām sejām, šķiet, ka tās ir atšķirīgas.” Arašs Afrāzs un divi viņa kolēģi no Hārvardas universitātes apraksta savus novērojumus interneta žurnālā „Current Biology” 24. novembrī.

Ikdienas dzīvē smadzeņu nespējā precīzi noteikt dzimumu pēc sejas nav novērojama, jo pastāv daudzi citi aspekti, pēc kā dzimums tiek noteikts, kā, piemēram, matu sakārtojums un apģērbs. Taču, kad cilvēkiem tika rādītas ar datoru veidotas sejas, kurām noņemtas visas dzimumu nosakošās pazīmes, uzskati mainījās atkarībā no sejas atrašanās vietas.

Pētījuma dalībniekiem tika rādītas nenoteiktā kārtībā dažādas sejas, sākot ar ļoti vīrišķīgām un beidzot ar izteikti sievišķīgām, un lūgts noteikt to dzimumu, taču, jo mazāk sejā bija dzimumam atbilstošu vaibstu, jo biežāk tās tika iedalīts abiem dzimumiem, atkarībā no tā, kur tās parādījās.

Dalībniekiem bija jānotur skatiens ekrāna centrā, kamēr sejas ‘uzzibsnīja’, ik pēc pussekundes mainot atrašanās vietu. Pieņemot, ka viņi atradās 56 centimetru attālumā no ekrāna, seju izmēri šķita apmēram 0,84 cm lieli.

Viedokļi par nobīdi uz sievišķo un vīrišķo bija atšķirīgi dažādiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka daži cilvēki androgīnas (sievišķā un vīrišķā sajaukums) sejas novērtēja kā sieviešu katru reizi, kad tās parādījās augšējā labējā stūrī, kamēr citi tajā pašā vietā tās vienmēr nosauca kā vīrišķās.

Afrāzs skaidro šo smadzeņu īpatnību ar to, ka smadzeņu garozas redzes zonā, kur tiek apstrādāti attēli, šūnas ir sagrupētas pēc tā, kurus vizuālos attēlus tās analizē. Starp šīm grupām, iespējams, ir relatīvi mazs skaits neironu, kas nosaka seju dzimumu. Turklāt jo mazāks attēls, jo mazāk šūnu piedalās attēla apstrādē, kas nozīmē, ka šūnas, kas nosaka sieviešu dzimumu, var dominēt, tāpat arī, ja dominē tās, kas nosaka seju kā vīrieša dzimuma.

„Visa nozīme ir daudzumā,” atzīst Afrāzs. Viņš piemin līdzību, ka, ja veiktu aptauju starp 1000 Bostonas iedzīvotājiem par to, kurš ir demokrāts un kurš ir republikānis, iegūtu samērā precīzu procentuālu sadalījumu, pēc kura varētu spriest par visas pilsētas iedzīvotāju politisko pārliecību. Taču, ja izjautātu daudz mazāku cilvēku grupu, piemēram, piecus cilvēkus, kas dzīvo kaimiņos, rezultātā varētu iegūt, ka 100% ir republikāņi vai 100% ir demokrāti, kas neatbilst visas pilsētas situācijai. Visa neprecizitāte slēpjas tajā, ka grupa ir pārāk maza.

Izmantotais avots: http://web.mit.edu