ScieceBlog emuāros ir atrodams viens interesants raksts par Zinātnieku komandu no "Ecole Polytechnique Fédérale de Lausanne (EPFL)", kas pirmo reizi vēsturē ir veiksmīgi demonstrējuši, ka gaismas ātrums tomēr nav konstants un to ir iespējams kontrolēt. Izmantojot parastus zinātniskos instrumentus normālos apstākļos gaismu var gan "piebremzēt", gan arī "paātrināt". Viņu atklājums tiks publicēts 22. augusta "Applied Physics Letters" izdevumā un tam varētu būt plašas sekas dažādās sfērās sākot ar optisko skaitļošanu un beidzot ar telekomunikācijām, kurās izmanto optiskās šķiedras kabeļus.

Uz zinātnieku mēraparātiem neliela bultiņa pavisam nedaudz šaudās šurp un turp, taču šī šķietami niecīgā parādība varētu radīt nopietnas tehnoloģiskas sekas. Tā ir Lūka Thevenaza un citu EPFL Nanooptikas un Metroloģijas laboratorijas pētnieku panākuma pierādījums. Viņiem ir izdevies ne vien samazināt gaismas ātrumu par tā noteikto ātruma konstanti 300 miljoni metru sekundē, bet arī paātrināt to, liekot gaismai kustēties ātrāk par gaismas ātrumu.

Šī nav pirmā reize, kad zinātnieki spēlējas ar gaismas signāla ātrumu. Patiesībā arī izejot cauri stiklam, ūdenim vai kādai citai videi gaisma tiek nedaudz piebremzēta. Īpašos apstākļos zinātniekiem ir izdevies nobremzēt gaismu līdz velosipēda ātrumam un pat apstādināt to pavisam. 2003. gadā Ročesteras Universitātes zinātnieki nobremzēja gaismu cietā materiālā pie istabas temperatūras.

Taču visas šīs metodes darbojas tikai īpašās vidēs kā, piemērām, aukstās gāzēs vai kristāliskās vielās un šādi var piebremzēt tikai konkrētu viļņu garumu (krāsas) gaismu. Savukārt EPFL zinātnieku komandas metode darbojas parastos optiskās šķiedras kabeļos. "Vienkāršība un pielietošanas ne dārgums ir mūsu metodes milzīgas preikšrocības, turklāt tā darbojas uz visiem viļņu garumiem, tostarp arī uz tiem, ko izmanto telekomumikācijās," paskaidroja Thevenazs.

Šobrīd pa optiskās šķiedras kabeļiem tiek pārraidīti milzīgi informācijas apjomi. Gaismas signāls pa šādām informācijas supermaģistrālēm traucas ar ātrumu 299 337 kilometri sekundē. Taču neviens nevar apstrādāt tik ātrus signālus, tos nevar pārradresēt vai saglabāt pirms tie nav pārvērsti elektriskajos signālos, taču šāda transformācija notiek salīdzinoši lēnu. Ņemot talkā dažādas optiskās tehnoloģijas varētu iztikt bez gaismas signālu pārvēršanas elektriskajos un informāciju varētu apstrādāt ar gaismas ātrumu.

Izmantojot "Stimulated Brillouin Scattering" metodi EPFL zinātnieku grupa samazināja gaismas ātrumu 3,6 reizes, tādējādi radot sava veida optisko atmiņu. Tāpat viņiem izdevās radīt īpašus apstākļus kuros gaisma kustējās ātrāk par tās noteikto ātrumu. Lai arī liekas, ka šis fakts ir pretrunā ar dažādiem vispārpieņemtiem fizikāliem priekšstatiem, satraukumam nav pamata, jo šis eksperiments ietekmēja tikai daļu gaismas signāla.

Gaismas nobremzēšana tiek uzskatīta par kritisku faktoru, lai varētu izstrādāt optiskas gaismas apstrādes metodes. ASV Aizsardzības Izpētes projektu aģentūrs (DARPA) šādos pētījumos ir ieguldījusi miljoniem dolāru un cer kādu dienu izveidot tīklu maršrutētājus, kas darbojas bez gaismas signālu pārvēršanas elektriskajos un otrādi. Lai šādas ierīces būtu komerciāli izdevīgas tām ir jāspēj darboties ar dažādu viļņu garumu gaismas signāliem un to ražošanas izmaksām ir jābūt pietiekami zemām.

EPFL zinātnieku komandas atklājums vēl par vienu soli pietuvina šādas tehnoloģijas realitātei. Thevenazs norāda, ka šī tehnoloģija varētu krietni attīstīt mūsdienu telekomunikācijas. Šīs tehnoloģijas modifikāciju varētu lietot arī, lai apstrādātu mikroviļņus, kas varētu ievērojami uzlabot mūsdienu bezvadu komunikācijas. Šī ir tikai optisko tehnoloģiju aisberga virsotne.

Šādu tādu prātošanu par šo tēmu var palasīt Slahhdot'ā