Šogad NASA Nākotnes tehnoloģiju institūts (NIAC) saviem nākotnes pētījumiem ir izvēlējies vairākas jaunas idejas, kas veiksmes gadījumā varētu radikāli izmainīt Saules sistēmas un izpēti. Starp izvēlētajiem pētījumu virzieniem ir arī pozitronu pētnieka doktora Džeralda Smita ideja par "Pozitronu darbinātu kosmosa transportlīdzekli, starp planētu ceļojumiem". Šis pētījums varētu radīt efektīvu pārvietošanās veidu kosmosā, kuram nebūtu jāvadā līdz milzīgi degvielas krājumi.

Jaunā dzinēju tehnoloģija balstās uz antimatērijas izmantošanu. Varētu lietot piemēram pozitronu, un elektronu pārus. Abas šīs daļiņas ir kā dvīņu brāļi, kam piemīt viena tāda interesanta īpašība īsi pēc to abu rašanās neizbēgami satikties un iznīcināt vienam otru. Abu šo daļiņu satikšanās un savstarpējās iznīcināšanās brīdī gamma staru uzliesmojuma veidā rodas tīra enerģija, ko var lietderīgi izmantot dažādu "darbu" veikšanai.

Gribat gaismu? Apstarojiet ar gamma stariem kādu gāzi līdz tā uzkarst un sāk spīdēt. Savukārt, ja gribam šo tehnoloģiju pielietot, lai pārvietotos kosmosā, tad pozitronu-elektronu pāra savstarpējās iznīcināšanās rezultātā iegūto gamma staru enerģiju var izmantot, lai uzkarsētu kādu degvielu līdz ļoti augstām temperatūrām un tad to ar milzīgu spēku pa raķetes aizmuguri izsviest kosmosā. Tāpat šo enerģiju var izmantot, lai radītu tādu kā jaunu reaktīvā dzinēja versiju ar kuru varētu veiksmīgi pārvietoties dažādu planētu atmosfērās.

Džeralds Smits saka, ka, ja varētu iegūt pietiekami daudz pozitronus, tad varētu aizbraukt praktiski jebkur, jo antimatērija spēj nodrošināt stipri lielāku enerģijas daudzumu par jebkuru no ierastajiem enerģijas avotiem. Kosmiskajos ceļojumos tas ir ļoti svarīgi, jo šādi dzinēji varētu būt ievērojami samazināt kosmisko kuģu svaru.

Piemēram "Cassini" zondes gadījumā, kas tika sūtīta izpētīt Saturnu, 55% no tās svara sastādīja tieši zondes degviela. Savukārt, lai 5650 kg smago zondi dabūtu prom no Zemes vajadzēja vēl 1,032,350 kg degvielas, kas ir 180 reizes vairāk par pašas zondes masu. Ja izmantotu matērijas - antimatērijas reakcijas 3100 kilogramu degvielas vietā zondei pietiktu ar nieka 310 mikrogramiem jaunās pozitronu - elektronu degvielas.

Līdz šim viss izklausās pat ļoti jauki, ja neskaita to, ka šo maģisko pozitronu tā īsti nekur nav. Ja elektroni ir praktiski visur, tad pozitroni dabiskā veidā uz Zemes nav sastopami. Pozitroni dabiskā veidā ir sastopami uz melno caurumu gravitācijas rādiusa robežas, kas ir attālums no melnā cauruma centra atrodoties ārpus kura dažādi objekti attīstot pietiekami lielu ātrumu, var aizlidot projām no melnā cauruma. Tāpat uz īsu brīdi pozitroni ir sastopami Zemes atmosfērā, ja tajā ietriecas kāda daļiņa ar ļoti lielu ātrumu vai enerģiju. Šie pozitroni ilgi nedzīvo, tie pavisam drīz atrod kādu elektronu ar kuru kopā iznīcināties, jeb anihilēties.

Šī iemesla dēļ ir pozitroni ir jāiegūst mākslīgi. Šim nolūkam tiek lietoti daļiņu paātrinātāji, ar kuru palīdzību īpašos apstākļos tiek iegūta daļiņa un tās antidaļiņa - elektrons un pozitrons. Šobrīd zinātnieku lielākā problēma ir pozitronu uzglabāšana un transportēšana. Tāpat ir nopietni jāstrādā arī pie elektronu un pozitronu iegūšanas jeb ražošanas sistēmas uzlabošanas, jo šobrīd tā ir visnotaļ neefektīva. Galu galā problēmas ir domātas, lai tās risinātu! Vēl pāris gadi un iespējams varēsim brīvi doties ekskursijā uz Marsu.