Jau ilgstoši cilvēki ir fantazējuši par iespējamo dzīvību ārpus Zemeslodes, kā pionieri šeit jāmin Žils Verns ar 1865. gadā izdoto romānu „Ceļojums uz Mēnesi”, kā arī Persivala Lovela un Džovanni Skiparelli 19. gadsimta beigās atklātie Marsa kanāli, kas „esot marsiešu irigācijas sistēmas”.

Jau senie grieķu filozofi spekulēja, ka, iespējams, eksistē neskaitāmas zvaigžņu – planētu sistēmas, kur varētu eksistēt dzīvība, veidojoties Rietumeiropas kultūrai, pirmais šādas idejas sāka paust Džordano Bruno, kurš vēlāk tika sadedzināts uz sārta kā ķeceris. Arī pēc viņa nāves tika uzskatīts, ka Zeme ir Visuma centrs, līdz šo uzskatu gāza Nikolajs Koperniks, pēc kura darbiem beidzot tika akceptēta heliocentrisma teorija, kas jau bija manīta gan seno indiešu, gan grieķu filozofijās, tomēr tikai Kopernikam izdevās pārliecinoši pierādīt, ka Zeme un citas planētas [tulkojumā no grieķu valodas planētēs – klaidoņi, apzīmējot spīdekļus, kas maina savu pozīciju pie debesīm attiecībā pret citiem spīdekļiem] riņķo ap Sauli, galveno gaismas un siltuma avotu. Tā pamazām sāka veidoties šīsdienas priekšstats par Visuma uzbūvi. Vēl kā nozīmīgs pavērsiena punkts jāmin Edvina Habla 20. gadsimta sākumā izdarītais atklājums, ka miglainie plankumi pie debesīm patiesībā milzīgas zvaigžņu kopas jeb galaktikas, kas attālinās no mums, pie tam tālākās attālinās ātrāk. Šie Habla atklājumi noveda pie Lielā Sprādziena teorijas izveidošanās.

Planētu izmēri salīdzinot ar zvaigznēm ir niecīgi, tāpēc to tieša novērošana nav iespējama, tāpēc eksoplanētu (planētas, kas riņķo ap citām zvaigznēm nevis Sauli) atklāšana bija ievērojami apgrūtināta un pirmais paziņojums par šādu notikumu bija tikai 60 – tajos gados, kad Pīters van de Kamps konstatēja neregularitāti Bārnarda zvaigznes dinamikā, ko skaidroja ar planētu, kas riņķo ap zvaigzni. Tomēr viņa mērījumus neapstiprināja neviens cits zinātnieks.

Eksoplanētu „bums” pa īstam sākās 1994. gadā, kad radioastronoms Aleksandrs Volščsans no Pensilvānijas Valsts Universitātes publicēja neapgāžamus pierādījumus par ārpus Saules sistēmas planētas atklāšanu. Tiesa Volščans bija aklājis planētas kas riņķoja ap praktiski mirušām zvaigznēm – pulsāriem, kas radušies supernovu eksplozijās, tāpēc tās nespēj uzturēt dzīvību mums pazīstamajā formā. Tomēr tas bija sākums jaunai ērai, jau 1995. gadā tika atklāta pirmā planēta, kas riņķo ap Saulei līdzīgu zvaigzni. Līdz šai dienai jau atklātas gandrīz 200 šādu planētu, tomēr praktiski visas no tām ir lielas un smagas, līdzīgas Jupiteram, nespējot radīt apstākļus līdzīgus tiem, kas ir šeit uz Zemes. Bez tam līdz šim atklātās planētas parasti riņķo ļoti tuvu savai zvaigznei, tas skaidrojams ar mūsu pieejamo tehnoloģijām, kas spēj atklāt planētas, kas spēj ievērojami ietekmēt zvaigznes radīto starojumu (tas, savukārt, atkarīgs no masas dalītas ar attāluma kvadrātu).

NASA programma PlanetQuest ir paredzēta, lai radītu tehnoloģijas, kas ļaus patiesi konstatēt eksoplanētas, kas varētu būt Mājas tādai dzīvībai, kādu mēs pazīstam. Tā kā planētas pašas neizstaro gaismu, lielākoties jāizmanto netiešas metodes to detektēšanai. Pirmkārt var izmantot Doplera nobīdi, ko riņķojošā planēta izraisa mātes zvaigznes radītajā starojumā. Otrkārt – planēta riņķojot ar savu gravitāciju izraisa nelielu pašas zvaigznes „raustīšanos”. Izmantojot abas šīs metodes, iespējams noteikt planētas masu un attālumu līdz zvaigznei kā vienotu lielumu (masa/attālums²). Lai noteiktu planētas izmērus, jāveic fotometriskie mērījumi, kas izpaužas kā zvaigznes aptumšošanās, kad planēta šķērso tās disku, tiesa tas iespējams tikai, ja Zemes un eksoplanētas rotācijas plaknes aptuveni sakrīt, kas ir visnotaļa maz varbūtīgi.

Gana precīzi planētas masu ļauj noteikt gravitācijas pētījumi, kad tā darbojas kā „papildinājums” mātes zvaigznes „gravitācijas lēcas” efektam, Kombinējot ar pirmo un otro mērījumu metodi, planētas gravitācija ļauj gana precīzi noteikt tās masu un attālumu līdz zvaigznei.

Lai arī tas joprojām šķiet utopiski, tomēr ir paredzēts iegūt arī tiešus planētu novērojumu datus. Visupirms tiks izmantoti koronogrāfi, ko 1930. gadā ieviesa Bernads Liots, lai pētītu Saules koronu jeb vainagu, tā ir ierīce, kas fiziski bloķē spožo centrālo apgabalu (zvaigzni), līdzīgi kā Mēness Saules aptumsuma laikā. Protams, šī tehnoloģija ir progresējusi, un spēj dzēst ne tikai centrālo gaismas apgabalu, bet arī sekundāro un tālākos difrakcijas maksimumus ap centrālo ēnu.

Paredzēts izmantot arī spēcīgus interferometrus (teleskopu sistēmas, kas sastāv no vairākiem atstatus novietotiem teleskopiem), ar šādu sistēmu palīdzību iespējams „koncentrēt” skatienu uz ļoti šauru apgabalu pie debesīm, kur vajadzētu atrasties pētītajai zvaigznei, visu pārējo gaismu [piem. mātes zvaigzni] interference dzēš.

Lai tiešām izdotos realizēt aprakstītās teorētiskās iespējas, NASA plāno tuvākajos 15 gados palaist vairakas misijas:

• SIM PlanetQuest – aplūkos 100 Saulei tuvākās zvaigznes, meklējot planētas, kuru masa nav daudz lielāka kā Zemei.

• Keka interferometrs – ierīce, kas mēģinās konstatēt planetāros diskus ap Saulei tuvām zvaigznēm.

• Zemei līdzīgu planētu meklētājs – kosmiskā observatorija, kas spēs analizēt eksoplanētu atmosfēru un virsmu, nosakot, vai tā ir gana līdzīga Zemei.

• Maikelsona zinātnes centrs – pētniecības institūcija, kas varētu apstrādāt visu observatoriju iegūtos datus.

• Lielais Dubultteleskops – dibvu 8 metru teleskopu sistēma, ko paredzēts uzbūvēt Greiema kalnā Arizonā

• Spicera teleskops – NASA kosmiskā observatorija, kas cita starā meklē eksoplanētas.

• Palomaras interferences testēšanas observatorija – šeit tiek testētas visas iespējamās interferences metodes, izvēloties perspektīvākās.