Gandrīz ikviens ikdienā saskaras ar dažādiem plastikāta izstrādājumiem, lielākoties tie tiek izmantoti dažādu preču un produktu iepakošanai, un nevienam pat neienāk prātā, ka visparastākais atkritumu maisiņš, var palīdzēt cilvēkiem nokļūt līdz Marsam.

Lielākā daļa plastikāta iepakoujumu tiek izgatavoti no polietilēna, kura dažām modifikācijām piemīt lieliskas spējas aizturēt visbīstamāko kosmisko. Lai arī šis fakts nav nekāds jaunums, tomēr neizturīgais materiāls nebija īpaši piemērots kosmisko kuģu izgatavošanai. Šobrīd NASA speciālistiem ir izdevies radīt revolucionāru, uz polietilēna bāzes balstītu materiālu, kas ir vieglāks un izturīgāks par alumīniju un tiek dēvēts par RXF1. Šis materiāls pirmo reizi apvieno pirmšķirīgas tehniskās īpašības ar lieliskām ekranēšanas spējām. Un, lai cik dīvaini arī tas neizklausītos, šobrīd drošākais veids, lai dotos uz Marsu, varētu būt plastmasas kosmiskais kuģis.

Cilvēku aizsargāšana no kosmiskā starojuma ir nozīmīga un pagaidām neatrisināta problēma tālākos kosmiskajos lidojumos - radiāciju. Misija, kas nogādātu cilvēku uz Marsu un pēc tam atpakaļ uz Zemi, kopumā varētu ilgt aptuveni 30 mēnešus, pie tam lidojuma laikā nāktos pamest Zemes magnētisko lauku, kas mūs ikdinā aizsargā no kosmiskā starojuma. Speciālisti uzskata, ka alumīnijs, kas aizsargā astronautus, kad tie uzturas Zemes orbītā vai arī īsajos lidojumos uz Mēnesi, nenodrošinās pietiekamu aizsardzību ilgajā lidojumā uz Marsu.

Šajā situācijā plastmasa varētu būt laba alternatīva, tā nodrošina par 50% labāku aizsardzību no Saules vēja un par 15% - no kosmiskajiem stariem. Plastmasai radniecīgie materiāli rada ievērojami mazāku "sekundāro starojumu" kā alumīnijs vai svins. Šo starojumu rada pats ekranējošais materiāls, kad tā uz atomiem iedarbojas kosmiskais starojums, tiek izraisītas miniatūras kodolreakcijas, kas rada neitronu un citu radioaktīvu daļiņu plūsmu. Kosmiskajos lidojumos sekundārais starojums parasti nodara lielāku kaitējumu kosmonautu veselībai kā tiešā kosmiskā radiācija.

Smagākie materiāli [kā svins] rada krietni lielākas sekundārā starojuma devas kā vieglie elementi, piemēram, ogleklis un ūdeņradis, no kā ir uzbūvēta plastmasa. Vieglo elementu kodolos gluži vienkārši ir mazāk "izejvielu" starojuma radīšanai. Vieglie elementi nespēj pilnībā aizturēt radiāciju, taču tie ievērojami sadrumstalo ienākošo starojumu, būtiski mazinot tā kaitīgo iedarbību. Līdzīgi kā slēpjoties aiz drāšu žoga pikojoties, saņemsiet nelielu devu sniega no izšķīdušajām pikām, taču veiksmīgi izvairīsieties no sāpīgajiem cieto piku triecieniem.

Tomēr parasts iepirkumu maisiņš, neskatoties uz labajām ekranēšanas spējām, nav īsti piemērots kosmisko kuģu izgatavošanai, tāpēc NASA Ekranēšanas projekta (Shielding Project) ietvaros tika radīts meteriāls RXF1, kura mehāniskās spriedzes izturība ir 3 reizes lielāka kā alumīnijam, bet svars - 2.6 reizes mazāks, kas ievērojami rezultāti pat kosmiskajām tehnoloģijām. Šis materiāls darbojas kā ballistiskais ekrāns, aizsargājot pret mikrometeorītiem, tā kā tas būtībā ir audums, ar to var viegli apšūt visas kosmiskā kuģa detaļas, piedevām, kā polietilēns, tas lieliski aizsargā no radiācijas.