Laikā, kad neskaitāmās mūsdienu filmās labie un ļaunie cīnās par mistiskiem super-slepeniem un mega vērtīgiem "čipiem", ļauži Stenfordā Marka Brongersma vadībā strādā pie jauna veida čipiem (mikroprocesoriem), kas ātruma ziņā krietni pārspēs visus esošos. Šīs tehnoloģijas pamatā ir tā saukto plazmonu izmantošana.

Ir divi veidi, kā pārvietot datus iekš čipiem/mikroprocesoriem un datoriem vispār. Viens ir izmantojot tranzistorus, kas ir ārkārtīgi mazi un tapēc var transportēt mazus datu apjomus. Otrs ir izmantojot optiskās šķiedras kabeļus, pa kuriem var transportēt lielus datu apjomus, bet kas arī paši aizņem krietni vairāk vietas.

Cilvēki Stenfordas universitātē strādā pie jaunas tehnoloģijas, kas apvienotu abu šo veidu labākās īpašības, viņi strādā pie plazmonu tehnoloģijas. Pārāk negarlaikojot lasītājus ar to, kas ir plazmoni, pateikšu vien to, ka šī tehnoloģija balstās uz elektronu viļņu pārvadīšanu pa metāla vadu virsmu, izmantojot zināmas plazmas īpašības, kas nodrošina to, ka plazmoni var pārvietoties ar gaismas ātrumu, kas tad arī nodrošinātu plazmonu čipu ātrdarbību.

Ja tiktu atrisinātas dažas šīs tehnoloģijas problēmas, tad no esošajiem mikročipu izejmateriāliem varētu ražot jaunās paaudzes plazmoniskos čipus, kuru takts frekvences būtu 100 000 reižu lielākas par esošo čipu frekvencēm. Lielākā un pagaidām vēl neatrisinātā plazmonu problēma ir tā, ka tie spēj pārvietoties tikai dažus milimetrus, bet mūsdienu mikročipos tiem būtu jāspēj pārvietoties vismaz pāris centimetrus.