Silīcijs mūsdienās ir nokļuvis visur, sākot ar datoriem beidzot ar fotokamerām, bet kā ar silīcija lāzeriem? Fizikāli neiespējami - līdz šodienai.

Kopš pirmā strādājošā lāzera radīšanas (rubīna modelis 60-tajos) zinātnieki ir veidojuši šos gaismas avotus no dažnedažādām vielām - no safīra līdz pat neonam. Tomēr silīciju nemaz neuzskatīja par kandidātu uz šo "godu", tas tāpēc, ka tā struktūra nepieļauj atbilstošu elektronu izkārtojumu, kas nepieciešams, lai piespiestu šo pusvadītāju izstarot gaismu.

Bet inženiera un fiziķa Džimija Hu (Jimmy Xu) vadītajam zinātnieku trio no Brauna universitātes ir izdevies neiespējamo padarīt iespējamu: Viņi ir radījuši pirmo silīcija lāzeru. Ar nanošablona palīdzību izurbjot miljardiem caurumiņu mazā silīcija gabaliņā, viņi ir izmainījuši paša silīcija atomāro struktūru. Rezultāts - vāja, bet tomēr lāzera gaisma.

Pagaidām gan šis atklājums nav īpaši praktisks, lai padarītu silīcija lāzeru komerciāli dzīvotspējīgu, tas ir jāizveido daudz jaudīgāks un jāliek tam darboties istabas temperatūrā (pašlaik tas darbojas pie -200ËšC).

Taču materiāls ar silīcija elektriskajām un lāzera optiskajām īpašībām var būt noderīgs gan elektronikā, gan komunikāciju tehnoloģijās, palīdzot izveidot, piemēram, daudz jaudīgākus datorus.

Kā teica Hu, kad tika izgudroti pirmie lāzeri, tie tika aprakstīti kā "problēmu meklēšanas atrisinājums", bet tagad lāzeri tiek lietoti gan CD atskaņotājos, gan svītrkoda skeneros, un tie spēj griezt visu - sākot ar tērauda loksnēm, beidzot ar smalkiem acs audiem korektīvās ķirurģijas laikā.

"Jebkurš jauns atklājums zinātnē galu galā atrod pielietojumu," saka Hu, "tam vajag tikai dažus gadus darba, lai attīstītu tehnoloģiju."