Zinātnieki radījuši divus jaunus materiāla tipus, kas lauž gaismu pretējā virzienā nekā ierasts, tādā veidā sperot nozīmīgu soli virzienā, lai radītu neredzamības aprīkojumu.

Šobrīd nozust skatienam ir iespējams tikai nanostruktūru mērogos, kas mērāms miljardajās daļās no metra. Bet nav neviena fundamentāla iemesla, lai kādu dienu šis pats princips netiktu izmantots ietaises izgatavošanai, kas spētu padarīt neredzamu cilvēku, tanku vai pat ko lielāku.

Viena tipa materiālā tiek lietots speciāla veida metāla slānis, lai izmainītu gaismas virzienu, bet otrā tipa materiālā tiek lietotas maziņas sudraba caurulītes. Abos materiāla tipos, protams, ir runa par nanostruktūru mērogiem.

Abi materiāli tiek dēvēti par tā saucamajiem metamateriāliem – mākslīgi veidotas struktūras, kurām piemīt īpašības, kas nav sastopamas dabas materiālos kā, piemēram, negatīvs gaismas laušanas koeficients.

Katrs no jaunajiem materiāliem strādā noteiktā elektromagnētisko viļņu garuma diapazonā, tādēļ neviens tos nevarēs lietot, lai paslēptu ēkas no satelītiem.

Pierasts ir priekšstats, ka materiāliem ir pozitīvs gaismas laušanas koeficients, proti, ja tu skaties uz zivi ūdenī, tev tā izliekas esam nedaudz priekšā tās reālajai atrašanās vietai vai arī ja tu iemērc ūdenī nūju, šī nūja, liekas, nedaudz atvirzās prom no tevis. Šī ilūzija rodas tādēļ, ka gaisma lūst pārejot no ūdens gaisā.

Situācijā ar negatīvu gaismas laušanas koeficientu, iznākums būtu citādāks. Tā vietā, lai zivs novietojums liktos nedaudz uz priekšu nekā tās reālā pozīcija, zivs būtu redzama virs ūdens. Lai metamateriāls radītu negatīvu laušanas koeficientu tā struktūras elementiem ir jābūt mazākiem par elektromagnētisko viļņu garumu, kuri tiek lietoti.

Ar redzamo gaismu ir grūtāk. Viena zinātnieku grupa priekš redzamās gaismas diapazona izgatavoja ļoti plānu materiāla slāni, tikai viena atoma biezu, bet šī metode nav praktiska situācijā, kad jāabsorbē liels gaismas daudzums, kas virzīts uz to.

Otra grupa izmantoja oksīda lekālus uz izaudzēja sudraba nanocaurulītes iekš poraina alumīnija oksīda tā, ka attālums starp nanocaurulītēm nepārsniedz redzamās gaismas viļņu garumu. Šis materiāls lauž redzamo gaismu un, iespējams, ka nākotnē šo materiālu izmantos neredzamības apģērba izveidei, kurā ietērpjoties tiks nodrošināts, ka gaisma tiks sūtīta ap indivīdu, kas šajā apģērbā būs ietinies, tādā veidā padarot to neredzamu.

Avots: www.abc.net.au
Ieskaties arī: www.lu.lv/laikraksts/zinatne/206/index.html