Spēles entuziasti apraksta tetri kā datorizētu spēli, kurā manipulē ar dažādām ģeometriskām formām. Tas ir lielisks laika kavēšanas līdzeklis un absorbē citas domas. Taču, kas būtu domājis, ka tas ir arī pretlīdzeklis kara atmiņām?

Pētījumā, kas publicēts jaunākajā interneta žurnāla PLoS numurā, tika konstatēts, ka pētījuma dalībniekiem, kuri spēlēja Tetri uzreiz pēc kāda traumatiska notikuma, bija mazāk iespējamas traucējošas atmiņas par šausmām nekā tiem, kuri to nedarīja. Šādi atmiņas uzplaiksnījumi ir galvenie simptomi, ko nosaka par psihiatrisko diagnozi katram piektajam ASV dienesta karavīram, kas atgriežas no Irākas vai Afganistānas. Šādu karavīru vidū ir novērojams ļoti liels pieprasījums efektīvai traucējumu ārstēšanai vai preventīvajiem pasākumiem.

Saskaņā ar pētījumu, ko veic Oksfordas universitātes psihiatrijas departaments, 40 cilvēki vecumā no 18 līdz 47 gadiem skatītjās 12 minūšu filmu, kura ietvēra šausminošus attēlus, fiziskas traumas un nāvi. Pēc veiktā eksperimenta 20 no pētījuma dalībnieki pavadīja 10 minūtes pie datora ekrāna, spēlējot tetri, savukārt atlikušie 20 sēdēja mierīgi, neko nedarot. Eksperimenta beigās visi 40 cilvēki aizpildīja anketas.

Nav brīnums, ka cilvēki, kuri spēlēja tetri, pēc eksperimenta atcerējās mazāk šausminošu skatu un asiņainu ainu nekā tie, kuri sēdēja mierīgi. Interesantākais, ka to pašu varēja novērot arī dalībnieku dienasgrāmatās, kuras tika rakstītas veselas nedēļas garumā. Arī tajās tetris spēlētājiem bija vērojams mazāk šausminošu atmiņu.

Pārbaudot PTSD (Posttraumatic stress disorder) simptomus laboratorijā nedēļu pēc filmas skatīšanās, tetris spēlētāji uzrādīja ievērojami mazāku traumu skaitu nekā otra grupa. Pētnieki novēroja, ka tetris spēlētāju atmiņas par notikumiem filmā bija pilnīgi neskartas. Acīmredzami tā bija zaudējusi savu šausminošo spēku.

Tetris spēlējošās grupu no pēctraumatiskā stresa simptomiem glāba cilvēka ierobežotā smadzeņu kapacitāte, kas liedz veikt divas līdzīgas darbības vienlaicīgi. Izšķirošajā laikā pēc filmas tetris dalībnieki bija pārāk iesaistīti spēlē, kas nodarbināja vizuālo un telpisko domāšanu, tādējādi liedzot nostiprināt filmas radīto atmiņu un ļaujot viņiem izvairīties no vēlākajām psiholoģiskajām ciešanām.